Laimīga sieviete nepārdzīvo par dažām liekām tauku krokām un celulītu. Bet varbūt tomēr pārdzīvo?
Pirms pāris dienām man atsūtīja video no YouTube: sak, paskaties, kādi kadri ir sastopami mūs pilsētā! Skatos, bet video esmu redzama es, pastaigājamies pa tirdzniecības centru savos mīļākajos šortos un īsā topiņā. Jā, man ir 102 kg svara un augums 160 cm. Vai smieklīgi? Smejieties veseli, es nemaz neapvainojos!
Manā ģimenē visi ir bijuši apaļi, un arī es esmu piedzimusi tāda. Un ziniet, ne minūti neesmu kompleksojusi par to. Mamma jau no bērnības mani ģērba piegulošos legingos un topiņos, apgalvodama, ka būt apalītei ir daudz labāk, nekā “kaulainai vistai”.
Un arī es tā uzskatu. Paskatieties, cik daudz to tievo ir visapkārt, kaut kāds galēja tievuma kults! Nabaga meitenes nomoka sevi līdz psihozēm un anoreksijai ideāla vārdā. Badojas, mūžīgi skaita kalorijas, runā par fiziskajām slodzēm, fitnesu, diētām, bioloģiski aktīvajām piedevām. Tāda garlaicība!
Vai tiešām dzīvē nav vairs nekā cita, par ko priecāties, kā tikai par kārtējo nomesto kilogramu?”
Bet mans ideāls ir formīgas sievietes, tādas, kā Opra Vinfrija un Areta Franklina. Es pati ārēji, kā man saka, līdzinos dziedātājai Adelei. Man viņa ļoti patika līdz brīdim, kad nometa 45 kg. Nu kāpēc viņa tā darīja? Vispirms mocīties ar selerijām un pētersīļiem, lai pēc tam drebētu, ka tik svars neatgriežas. Bet tas taču noteikti tā būs. Reku, stāsta, ka Maraija Kerija sver 120 kg un nemaz par to nepārdzīvo! Bet komēdiju aktrise Emija Šūmere vispār ir super, es vienmēr iedvesmojos no viņas pašironijas un atklātajiem tērpiem!
Atceros, kā 90-tajos modē nāca lambada. Man bija kādi 9-10 gadi. Tur klipā dejoja slaida jautra mulatīte. Un visas meitenes viņu apskauda, ka viņa tāda figūrīga, dienvidu zemē zem palmām ar glītu puisi dejo. Es šo lambadu pēc klipa iemācījos dejot, nevienu neapskaužot. Bet pēc tam skolas diskotēkā, kā sāka skanēt lambada, visi saspiedās pa kaktiem, bet es izgāju zāles vidū un kā sāku viena dejot! Visi bija gar zemi.
Un arī tagad, pēc 30 gadiem, es esmu tāda pati. Visu dzīvi dievinu piegulošas kleitas, bikses – ”otrā āda” un dziļus dekoltē. Man patīk izdejoties ballītēs un korporatīvajos pasākumos. Ja dvēselē tev vienmēr ir svētki, tad vispār nav svarīgi, kāds ir tavs apvalks. Un otrādi, ja esi nīgra pesimiste, tad tev var būt kaut vai trīskārtīga modeles āriene, laimi tas nesniedz.
Čerčils reiz teica tostu, taču iespējams viņa teiktajā ir ieslēpta liela gudrība
Kāds ir sašutis, sak, cik tas ir neestētiski: augšā topiņš, apakšā šorti, bet pa vidu tauku rullis un celulīts, izlikts visu apskatei. Ko es uz to varētu atbildēt? Ja nepatīk, neskatieties, neviens jums neliek. Bet es – kā gribu, tā ģērbjos. Nav tāda likuma, ka tikai tievie var valkāt atklātu apģērbu, bet resnajiem tas ir aizliegts.
“Jūs visi tāpēc arī esat tik ļauni, ka mērdējat sevi badā, kādi gan nervi to var izturēt”
Starp citu, arī personīgajā dzīvē man viss ir kārtībā. Dzīvojam ar vīru kā cimds ar roku. Vīrs man saka: “Es mīlu katru tavu krociņu.” Tā lūk.
Meitenes, ticiet man, ne jau tievumā ir laime, goda vārds! Neko sev neatsakiet, baudiet dzīvi un esiet laimīgas tajā ķermenī, kādu jums devusi daba!