Sistēmas bērna stāsts:
Mans vārds ir Inta Karaline Diehl. Man ir 20 gadi. Esmu dzimusi Latvijā un pirmos 9 gadus dzīvoju bērnunamā. Man nebija ne mammas, ne tēta, man nebija savas ģimenes. Bija reizes, kad man bija bail dzīvot bērnunamā. Es nejutos droši, jo lielāki bērni mani apcēla. Es atceros, kā viņi mani nomētāja ar jēlām olām. Es jutos kā nonākusi cietumā, jo mani ieskāva vārti. Es dzīvoju bērnunamā, jo kad piedzimu, mana mamma mani negribēja. Bija skumji, ka Latvijā neviens mani negrib. Kad man bija 9 gadi, es bija iespēja aizbraukt uz Ameriku, izmantojot hostinga programmu. Es paliku pie ģimenes, kurai bija vēl 3 bērni. Šī bija pirmā reize, kad es redzēju, kā ir kad ir mamma un tētis, kā arī brāļi un māsas! Šī ģimene vēlāk mani adoptēja. Bija brīnišķīgi būt ģimenes daļai, kura mani tik ļoti mīlēja. Mani adoptēja pirms 11 gadiem. Kopš tā laika esmu pabeigusi vidusskolu, un tagad man ir darbs, strādājot Montesori skolā. Tas, ka man blakus bija mamma un tētis, mainīja manu dzīvi. Viņi palīdzēja man augt un mācīties. 2019. gadā es nolēmu apciemot Latviju: es redzēju slimnīcu, kurā es piedzimu, bērnu namu, kurā es dzīvoju 3 gadus, un bērnu namu, kurā es dzīvoju 6 gadus. Es priecājos, ka Latvija ļāva mani adoptēt uz Ameriku. E pat nezinu, kur es tagad atrastos bez savas ģimenes. Es uzskatu, ka citiem bērniem vajadzētu būt iespējai iegūt tādu mīlošu ģimeni kā man. Bērniem vajadzētu būt iespējai iegūt ģimeni neatkarīgi no tā: Latvijā, Amerikā vai jebkur, kur ir ģimene, kas viņus vēlas!
Viens no skumjajiem sistēmas bērnu stāstiem
