Meitene vārdā Karolīna Tanaka Menegela piedzima bez abām rokām. Taču viņa nolēma, ka neļaus šim nožēlojamajam pārpratumam liegt viņai kļūt laimīgai.
Jau kopš pašas bērnības Karolīnai neklājās viegli. “Toreiz es tikai sāku mācīties vidusskolā,” – atceras viņa. – “Reiz es gāju skolā pa koridori garām puišu bariņam un izdzirdēju ķiķināšanu. Atskatoties es pamanīju, ka viens zēns bija pabāzis rokas sev zem krekla, atdarinot mani. Pazemota es nodūru galvu un ātri devos prom.“
Viss ir iespējams, vajag tikai gribēt
“Kas noticis, Karolīna?” – jautāja māte, kad meitene atgriezās no skolas. “Citi bērni smejas par mani,” – viņa atbildēja. Tad māte saņēma viņas seju plaukstās un pateica ko ļoti īpašu.
“Neļauj nevienam novirzīt tevi no ceļa,” – teica viņa. – “Seko saviem sapņiem, lai vai kādi tie būtu”. Izņēmusi fotoalbumu, māte parādīja meitenei viņas bērnības fotogrāfijas, kurās viņa smaidīja platu smaidu, skaistās kleitās un karnevāla tērpos.
“Es nezināju, ka tu piedzimsi bez rokām,” – teica māte. – “Kad tu piedzimi, mēs ar tavu tēvu raudājām un pārdzīvojām, domājot par to, cik grūta būs tava dzīve. Taču vēlāk mēs nolēmām vairs nesatraukties par to. Mēs gribējām, lai tu zinātu: tevi mīl, un atliek tikai vēlēties, un tu spēsi visu!”
Apbrīnojams gribasspēks
Reiz, kad meitenei bija apmēram pusotrs gadiņš, viņa ļoti pārsteidz savus vecākus. Pēc pusdienām viņa paņēma savu šķīvīti ar kājām, pievielka to sev klāt un neticamā veidā aiznesa to līdz izlietnei. Šī diena mammai un tētim bija neaizmirstama! Tā viņiem parādīja, cik stipra un apņēmīga ir viņu meita.
Divu gadu vecumā Karolīnu pieteica peldēšanas nodarbībām. Instruktors savas rokas piesēja pie muguras, lai izstrādātu speciālu treniņu programmu meitenei, kura to veiksmīgi atkārtoja. Viņai pat izdevās izcīnīt četras zelta medaļas vietējās sacensībās.
Īsts draugs
Kad meitene paaugās, viņa sāka apmeklēt arī sporta zāli, lai trenētu kāju muskuļus un attīstītu veiklību. 13 gadu vecumā tur viņa sastapa zēnu vārdā Džonass, kurš bija divus gadus vecāks. Bērni sadraudzējās, Džonass izrādījās ļoti uzticams draugs. Viņš aizstāvēja Karolīnu no apsmiešanas un vienmēr cienīja viņu tādu, kāda viņa ir. “Es tevī neko nemainītu,” – viņš teica.
Neraugoties uz visu savu nepilnvērtību, meitene dzīvoja gluži pilnvērtīgu dzīvi. Viņa spēja atslēgt durvis, paceļot kreiso kāju un pagriežot durvju atslēgu ar pirkstiem. Ēdot viņa turēja karoti ar labās kājas diviem pirkstiem. Tādā veidā viņa varēja pat rakstīt. Dušā Karolīna pati saziepējās un mazgāja galvu, bet pēc tam krāsojās – arī ar labo kāju.
Kopā uz mūžu
Kad viņa bija 14 gadi, viņi kopā ar Džonasu devās uz sporta zāli. Kā parasti, viņš palīdzēja meitenei uzvilkt peldēšanas cepuri. Viņš vispār vienmēr bija līdzās un darīja to, ar ko Karolīna pati netika galā.
“Kad viņš pabeidza sakārtot manus matus zem cepurītes, mūsu sejas izrādījās viena pretī otrai. “Es tevi mīlu, Karo, un tu to zini,” – viņš teica. Es noskūpstīju viņu uz vaiga un sajutu to pašu. Es jau tad zināju, ka mēs būsim kopā mūžīgi!”
2011.gada novembrī, 12 gadus pēc iepazīšanās jaunieši apprecējās. Visiem viesiem, protams, interesēja, kā Karolīna uzvilks gredzenu Džonasa pirkstā. Viņa novilka labo kurpi un veikli to izdarīja ar kājas pirkstiem. Bet puisis uzvēra gredzenu uz ķēdītes, kuru Karolīna nēsā ap kaklu.
Braukt pie stūres? Bez problēmām!
Pēc trim gadiem meitene kļuva par fizkultūras skolotāju. Bet par lielāko viņas sasniegumu kļuva automašīnas vadīšana. Viņa panāca speciālas automašīnas saņemšanu ar stūres ratu un pagriezienu rādītāju grīdā. Lūk, kā Karolīna to dara: viņa atver durvis ar kreiso kāju, ar labo paņem drošības jostu un, pārtverot ar kreiso, to nofiksē. Starp citu, tādu pašu taktiku meitene pielieto ģērbjoties.
Pat stūrēšana vēl ne tuvu nav galējā robeža. Karolīna viegli raksta uz datora un bez problēmām lieto mobilo telefonu. Uztaisīt selfiju ar kājām viņa ir vieglāk par vieglu. Uz Ziemassvētkiem meitene rīko svētku mielastu, gatavojot visus ēdienus ar kājām, bet vīrs viņai palīdz tos ielikt cepeškrāsnī.
Karolīna saka, ka viņš ir vislabākais un saprotošākais cilvēks, kādu viņa jebkad ir satikusi: “Viņš burtiskā nozīmē ir manas rokas tieši tad, kad man tās ir nepieciešamas.”
Kaut kā tomēr pietrūkst
Karolīna jau sen sapņo kļūt par māmiņu, tāpēc nesen pāris devās pie speciālistiem, lai noskaidrotu, vai viņas stāvoklis var iedzimt un vai ir iespējamas tā izpausmes bērnam. Pagaidām ārsti nevar pateikt neko konkrētu – viņi vienkārši nezin. Taču pāris nepadodas, viņi tomēr vēlas pamēģināt, bet, ja neizdosies ieņemt bērnu, tad viņi gribētu viņu adoptēt.
Bez tam, viņi vāc naudu sensorajām roku un plaukstu protēzēm. Katra no tām maksā ap 130 000 dolāru. Šādas protēzes ir aprīkotas ar mākslīgajiem nerviem, un tas nozīmē, ka meitene varēs tās kontrolēt ar savu smadzeņu palīdzību.
Kad Karolīna tās pieliks, piepildīsies viņas kvēlākais sapnis – turēties vīram pie rokas.
Šī apņēmīgā un stiprā sieviete ir atdarināšanas vērts piemērs. Un kā domājat jūs?