Bērni redz paralēlo pasauli


Nereti ar bērniem atgadās tādi notikumi, kas biedē pieaugušos. Te ir domāti atgadījumi, kad viņi nonāk saskarsmē ar paralēlo pasauli.

Izsalkusī Vera
Kāda Sanktpēterburgas iedzīvotāja atceras, ka tad, kad bijusi maza, reizēm istabā redzējusi sava vecuma meiteni un rotaļājusies ar viņu. Meitene bija teikusi, ka viņu sauc Vera. Viņa vienmēr sūdzējās, ka ir ļoti izsalkusi, un stāstītāja uzreiz ir skrējusi uz virtuvi, lai atnestu viņai ēdienu. Taču, atgriežoties istabā, tajā neviena vairs nav bijis.
Toreiz stāstītāja īpaši nedomāja par to, no kurienes uzradusies savādā draudzene. Vēlāk Vera viņas istabā vairs nerādījās. Reiz, jau būdama pusaudze, viņa izdzirdēja, kā kaimiņiene stāstīja par ģimeni, kas blokādes laikā bija dzīvojusi viņu dzīvoklī, un viņiem bijusi maza meitiņa vārdā Vera.

Bērni, kuri vienmēr dzīvo dārziņā
Bet lūk, kāda vīrieša stāsts. Reiz viņi abi ar sievu aizkavējās darbā un savu piecgadīgo dēlēnu tikai ar lielu nokavēšanos izņēma no dārziņa. Kad vecāki sāka izjautāt, ko viņš darījis, kamēr vecāki vēl nebija atnākuši, puisēns atbildēja, ka spēlējies ar bērniem. Pieaugušie bija izbrīnīti: visi bērni taču jau bija izņemti. Dēlēns atbildēja, ka rotaļājies nevis ar grupiņas bērniem, bet ar tiem, kuri “dārziņā dzīvo visu laiku”.

“Lūk, tas vectētiņš!”
Vēl kāds soc.tīklu lietotājs bija publicējis šādu stāstu. Viņam ir draugs, kurš nez kāpēc ļoti baidās no visādiem paralēlās pasaules spēkiem.

Reiz šis vīrietis bija devies komandējumā. Viņš palika nakšņot pie kāda radinieka, kura sieva tika aizvesta uz dzemdību namu. Vīrs devās pie viņas, bet savu četrgadīgo meitiņu atstāja savam viesim pieskatīšanai. Viņš bērnam iedeva vakariņas, izlasīja pasaku un nolika gulēt. Naktī viņš pēkšņi pamodās no bērna smiekliem. Vīrietis ieskatījās meitenes istabā un ieraudzīja, ka viņa sēž gultā un it kā ar kādu rotaļājas. Viņš pajautāja, ko meitene dara, un viņa atbildēja, ka spēlējas ar vectētiņu. Viņš painteresējās, ar kādu tieši vectētiņu, un meitene, norādot uz tukšu istabas stūri, teica: “Lūk, ar to!”. Viesis bija tā pārbijies, ka ātri saģērba bērnu un diedza prom uz dzemdību namu, jo nespēja vairs atrasties tajā dzīvoklī.

Aicinājums no lauka
Kāda sieviete strādāja vasaras nometnē par audzinātāju. Viņas grupā bija meitene, kura katru nakti līda ārā pa logu. Kad viņu pamodināja, meitene stāstīja, ka kaut kāda balss sauc viņu uz lauku, kas atradās netālu. Vēlāk noskaidrojās, ka agrāk šajā vietā bija atradusies veca kapsēta un, ja nometnē gadījās mēnessērdzīgi bērni, viņi ik reizi centās aizskriet uz šo lauku, stāstot, ka viņus kāds sauc…
Visinteresantākais ir tas, ka bērni bieži neapzinās, ka notiek kaut kas anomāls, viņiem šādi kontakti ir paši par sevi saprotami. Varbūt šī būtība vienmēr ir ap mums, tikai, kļūstot vecākiem, mēs zaudējam spējas to uztvert?

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru