Pārdevējs – laipns vīrietis -, stāvēja aiz letes un skatījās izklaidīgi uz ielas. Pēkšņi ienāca apmeklētājs – maza meitene. Viņa devās pie vitrīnas un ieraudzīja to, ko meklēja…
Viņas bērna acis iemirdzējās no sajūsmas – tās bija īstas tirkīza krelles.
– Jūs varat šīs krelles skaisti iesaiņot? Tās ir manai māsai. – jautāja meitene.
Vīrs paskatījās ar neticība uz mazo meiteni un viņai jautāja:
– Bet naudiņa jums ir?
Mazā meitene izvilka lakatiņu no savas kabatas, atvēra to un izbēra uz letes sauju mazo monētu. Ar cerības pilnu balsi, viņa jautāja:
– Ar šo taču visticamāk ir pietiekami?
Tur bija tikai dažas nelielas monētas. Mazā meitene lepni turpināja:
– Ziniet, es gribu šīs krelles uzdāvināt vecākai māsai. Kopš mana māte nomira, mana māsa rūpējas par mani, un viņai neatliek laika pašai sev. Šodien viņai ir dzimšanas diena, un es zinu, ka viņa būs ļoti priecīgi saņemt šādas brīnišķīgus krelles, tās piestāvēs viņas acu krāsai.
Pārdevējs paņēma krelles, iegāja dziļāk savā veikalā un atnesa kastīti. Tajā viņš ielika tirkīza krelles, ietina kastīti lentītē un skaisti sasēja
– Lūk, ņem! – Viņš teica, un piekodināja meiteni. – Tikai nes tās uzmanīgi!
Meitene cieši satvēra kastīti un priecīga aizskrēja uz māju.
Diena beidzās, kad veikalā ienāca kāda jauna meitene. Viņa uz veikala galda uzlika kastīti ar krellēm.
– Šīs krelles tika nopirkti pie jums? Cik tas maksā?
– Jā! – Teica veikala īpašnieks, – tomēr izmaksas par jebkura produkta manā veikalā – tas vienmēr ir konfidenciāls līgums starp mani un klientu.
Meitene turpināja:
– Bet manai māsai bija tikai dažas monētas. Šīs ir tirkīza krelles, vai ne? Viņas ļoti dārgi maksā. To mēs nevaram atļauties.
Vīrs paņēma kastīti, ar lielu maigumu un siltumu atjaunoja iepakojumu un pasniedza to meitenei, teikdams:
– Viņa samaksāja visaugstāko cenu … Viņa atdeva visu, kas viņai bija – tas ir vairāk nekā spējīgs samaksāt jebkurš pieaugušais.
Klusums piepildīja mazo un skaisto veikalu, un divas lielas asaras noripoja pār meitenes seju, kura cieši rokās satvēra savu nelielo dāvaniņu…
