Deputāte Linda Liepiņa par vardarbību ģimenē un dēla audzināšanu

Sociālajos medijos pēdējā laikā ļoti apspriesta ir tēma saistībā ar garīdznieku Andrejs Mediņš. Savu viedokli saistībā ar šo tēmu izteikusi arī Saeimas deputāte Linda Liepiņa.

Manuprāt, vislabāk mēs kaut kādas lietas izprotam, kad runājam ar konkrētiem piemēriem. Šis ieraksts ir tapis ar mana dēla atļauju.
Manas audzināšanas metodes pilnīgi noteikti neatbilda šī laika Ministru kabineta noteikumiem, bērnu tiesībām, un vēl veselai virknei regulējumu. Iespējams, mans bērns būtu zvanījis uzticības tālrunim un bāriņtiesa man viņu būtu atņēmusi.
Es biju ļoti stingra mamma. Tam bija vairāki iemesli un, protams, ka par to man sāpēja sirds.
Man bija tā laime uzaugt ģimenē, kurā neeksistēja fiziska vardarbība, līdz ar to, kad es pati ar tādu saskāros, es pieņēmu lēmumu, ka audzināšu savu bērnu viena. Lai vardarbība pret mani nepārvērstos manā vardarbībā pret bērnu. Lai, veidojot savu dzīvi, mans bērns nepārņemtu to modeli, kādā viņš būtu dzīvojis un kādu redzējis. Ja vardarbība ģimenē eksistē, tā nebeidzas.

Izvēloties modeli, dzīvot vienai ar bērnu, es kļuvu par mammu un tēti vienā personā, jo man nebija ar ko dalīt labā un sliktā vecāka lomas.

Skolas gados es pietiekami daudz biju atskatījusies uz vientuļo mammu audzinātajiem puišiem, kurus ne tikai dēvēja par memmīšiem, bet viņi tādi arī bija, līdz ar to es cieši apņēmos, ka manējais tāds nebūs.
Es esmu kliegusi uz savu bērnu un viņš ir kliedzis uz mani. Viņš ir cirtis durvis. Viņš ir krāmējis čemodānu un gājis prom no mājām. Manuprāt par kaut kādu rupjību esmu pat viņam uzšāvusi pļauku. Mums ir gājis visādi.
Manam dēlam vienmēr bija ierobežots budžets. Ne dēļ naudas trūkuma, bet gan lai iemācītos apieties ar naudu.
Obligāta prasība bija apmeklēt visus sporta treniņus.
Īpašu naudas bonusu mans dēls varēja saņemt par vidējo atzīmi uz liecības, par kuru bijām vienojušies semestra sākumā. Ja līdz tai “neaizvilka”, tad naudiņa izpalika.
Kādā reizē nejauši uzgāju, ka mans bērns met ārā pārtiku. Visticamāk, viņš to darīja, lai mani nesarūgtinātu par to, ka nav apēdis tik, cik man liktos būtu vajadzējis. Tomēr par šādu izgājienu kādas dienas ledusskapis bija patukšs un turpmāk viņam nācās gatavot pašam.
Mani tuvākie cilvēki ne vienu reizi vien sacīja, ka es savu bērnu audzinu pārāk stingri. Es vienmēr lūdzu nekomentēt šādas lietas manā un bērna klātbūtnē. Tā bija un ir mana atbildība, par kādu cilvēku izaugs mans bērns. Un tas bija mans ceļš, kuru biju izvēlējusies.
Mēs esam raudājuši kopā par lietām gan tad, kad viņš bija maziņš, gan arī vēl pavisam nesen.
Kad mans dēls bija pusaudža vecumā, es ļoti lēnām, apdomīgi un mierīgi atklāju viņam iemeslus, kādēļ viņa tētis nav bijis blakus mūsu dēla ikdienā. Kad manam dēlam bija 18, viņš par mūsu dzīvi un manu lēmumu iemesliem zināja vairāk, kā jebkurš cits. Tāpat viņš zina arī to, ka pret sievieti roku pacelt nedrīkst un, ja kaut reizi viņš to izdarītu, arī mana roka pret manu dēlu paceltos. Godīgi. Un mēs abi to zinām.
Es uzskatu, ka mīlestībai pret bērniem, par kuru šodien mēs tik daudz runājam, dažādos laika posmos var būt dažādas izpausmes. Un tāpat var būt arī ar bērniem. Ko viņi no mums vecākiem sagaida, ko redz sev apkārt un galu galā, kādā pasaulē un sabiedrībā viņi dzīvo.
Bērnu var mīlēt, turot viņu klēpī, bužinot, apskaujot un bučojot.
Bērnu var mīlēt, pērkot viņam kārotas lietas.
Bērnu var mīlēt, atļaujot viņam darīt visu vai tieši otrādāk – neatļaujot pilnīgi neko.
Ir simtiem lietu, kuras mēs nosauktu, ja vien būtu pietiekami atklāti pret sevi, kā mēs izrādām mīlestību pret bērniem.
Manuprāt, pareizās formulas nav. Normāliem vecākiem un sabiedrībai būtu jābūt tikai vienam kopīgam mērķim – mēs vēlamies savus bērnus izaudzināt par labiem cilvēkiem. Nu vismaz man tā bija.
Protams, ka manis izvēlētais audzināšanas ceļš varēja kaut kādā brīdī “aplauzties”. Esmu laimīga, ka mans dēls nav izaudzis par plenci, narkomānu, kretīnu, kurš aiznestu no mājas pēdējo vērtīgo lietu un sašpricētos turpat vārtrūmē.
Tomēr. Ja, nedod Dievs, ar viņu būtu noticis kas līdzīgs, ko savā dzīvē piedzīvojuši Bruknas muižas iemītnieki, ja man nebūtu pēdējā salmiņa, pie kā pieķerties, lai viņu glābtu, es pati viņu aiz rokas aizvestu uz Bruknu. Un ne jau, lai atkratītos no viņa, bet tādēļ, ka es viņu mīlu un negribu pazaudēt.
Iespējams, es kaut ko nesaprotu šajā pasaulē, bet tāda nu ir tā mana pasaule.
Iespējams, valsts institūciju burta kalpi nesaprastu manas bērna audzināšanas metodes, bet man par to būtu nospļauties, jo mans bērns visu ir sapratis.