Es vēlos parunāt par tādu psiholoģisku parādību kā AIZVAINOJUMS.
Tā ir viena no mums vissaprotamākajām emocijām. Visi mēs savu reizi esam dzīvē apvainojušies, un katrs no mums kādu ir apvainojis.
Tik daudz dzīves ir aizvainojuma izpostītas, tik daudz sagrautas attiecības un likteņi.
Droši vien daudziem no mums gribētos pārrakstīt daudzas no savas dzīves lappusēm un izsvītrot no tām pārciestās sāpes. Daudzi cilvēki ar šādu mēķi ierodas pie psihoterapeita un lūdz, lai tiem novadītu hipnozes seansu, lai varētu aizmirst notikušo.
Tomēr amnēzija nav panaceja. Daudz labāk ir saprast avotu, šīs sajūtas saknes, saprast, kā to izdzīvot un atbrīvoties no emocionālās bagāžas. Lūk, tieši to tagad mēs darīsim.
Viegla aizvainojamība ir bērna EGO stāvokļa izpausme. Tas nozīmē, ka vizuāli tev var būt 30 vai 60 gadu, bet iekšēji tu jūties kā piecgadīgs nobijies bērns vai arī dumpīgs pusaudzis.
Runā, ka ikvienā no mums vienmēr dzīvo mazs bērns, neatkarīgi no mūsu rakstura. Un šis bērniņš mūsos ir vai nu laimīgs vai vientuļš. Dažkārt tieši viņš mūsu vietā pieņem lēmumus, pauž emocijas, atrod visneiedomājamākos radošos risinājumus. Jā, mūsu iekšējais bērns vienmēr mūsos dzīvos un, jo interesantāk viņam būs šajā pasaulē, jo interesantāk būs mums pašiem… Un mums ir jārada viņam komfortabli apstākļi attīstībai.
Taču vēl bez mūsu iekšējā bērna, kas mūs ietekmē zemapziņas līmenī, pietiekami augstā apziņas līmenī jābūt nobriedušai personībai, kura patiesībā arī vada mūsu dzīvi. Tieši tā nobriedusi personība var mierīgi un līdzsvaroti turpināt sarunu arī pēc tam, kad kādā mirklī emocijas ņēmušas virsroku.
Nobriedusi personība pieaugušā stāvoklī var pateikt: “Lūdzu piedod, tavi vārdi man nodarīja sāpes. Taču es domāju, ka tu nemaz negribēji mani aizvainot?!” It ka pavisam vienkārša frāze!? Saki man, ja tev kāds tā saka, pat ja tu gribēji aizvainot, kādas emocijas tā izsauc?
Visbiežāk mēs aizvainojam nejauši, bez īpašas vēlmes to darīt. Taču, ja izdzirdēsi šādu frāzi, tev noteikti paliks kauns: “Ak, Dievs, protams, ka nevēlējos aizvainot. Es tikai gribēju paskaidrot”. Un tad, noskaidrojot situāciju, tu spēsi saprast būtību bez apvainošanās. Tā risinot situāciju, mēs patiešām vēlamies cilvēku sadzirdēt.
Vairumā gadījumu mēs nevēlamies dzirdēt viens otru, mēs gribam dzirdēt tikai sevi un to viedokli, kurš tā vai citādāk sakrīt ar mūsējo. Tašu ja mēs vēlamies paust cieņu pret cilvēku, mums ir jānoskaidro situācija, pat tad, ja viņa vārdi mūs sāpina. “Es apzīmēju savu vēlmi noskaidrot situāciju” – šī ir nobrieduša cilvēka funkcija.
Ir ļoti svarīgi iemācīties apzīmēt savas jūtas. Un to iemācīties vajag modelī “Es – vēstījums”.
Visbiežāk mēs runājam “Tu – vestījumos”. Mēs sakām: “Tu mani tracini, tu mani dari nemierīgu, tu uzvedies nepareizi”. Tātad sākam savu runu ar vietniekvārdu “TU” un praktiski nekad nesakām “ES”.
Ko nozīmē “Es – vēstījums”? Kad es runāju par savām jūtām par savām vēlmēm, sākot teikumu ar “ES”. Piemēram, es saku: “Es šobrīd jūtu sāpes” vai “” Es jūtu, kā manī aug aizkaitinājums”, vai “Es jūtu, kā manī aug bailes un rodas neuzticēšanās”. Es paziņoju par to, kā es šobrīd jūtos. Ir ļoti svarīgi, ka mēs vienmēr kaut ko jūtam.
Galvenie apvainošanās iemesli
Ir trīs galvenie iemesli, kas cilvēkā izraisa aizvainojumu uz apkārtējiem.
Pirmais iemesls ir manipulācija, piedevām – apzināta.
Cilvēks apzināti “uzpūšas”, lai otrā cilvēkā radītu vainas sajūtu. Visbiežāk tā uzvedas sievietes, kuras grib panākt sev vēlamo no vīrieša.
Otrais iemesls – nespēja un neprasme piedot.
Diemžēl tieši tas kalpo par iemeslu vairumam aizvainojumu. Ja no otras puses paskatāmies uz šo iemeslu, tad arī to varam nosaukt par manipulāciju, tikai neapzinātu. Šajā gadījumā cilvēks parasti pats nesaprot, kāpēc ir apvainojies. Vienkārši apvainojies, un viss. Toties viņš ļoti labi zin, ka apvainotājs var izpirkt savu vainu.
Un trešais iemesls – pieviltas gaidas un cerības.
Piemēram, sieviete cer, ka mīļotais vīrietis viņai uzdāvinās kažoku, bet tā vietā viņš uzdāvina lielu pūkainu spēļu lāci. Vai arī – cilvēks cer, ka grūtā situācijā draugi bez jebkādiem viņa lūgumiem steigsies palīgā, bet viņi to nedara. Te nu arī rodas aizvainojums.
Visbiežāk cilvēki kļūst viegli aizvainojami tieši stresa stāvoklī, depresijā, strīdos ar tuvajiem cilvēkiem. Īpaši viegli aizvainojami ir tie, kuriem ir smagas slimības: viņi bieži vien apvainojas ne tikai uz saviem tuvajiem, bet arī uz visu pasauli. Šī sajūta ļoti bieži ir veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar smagu invaliditāti. Ļoti bieži apvainojas tie, kuri pārmēru raduši sevi žēlot, viņus spēj aizvainot pat visnevainīgākie joki.
Grūti ir nekad neapvainoties – mums katram kādreiz nākas to darīt, taču mēs varam iemācīties kontrolēt šo emociju. No šīs vieglās aizvainojamības var un vajag atbrīvoties, jo tā galu galā nav tikai sajūta, bet rakstura iezīme – turklāt – ne īpaši pozitīva.
Psiholoģijā ir jēdziens mentālais aizvainojums. Tas ir aizvainojums, kas nekad nepāriet un cilvēks vienmēr uz kaut ko ir apvainojies. Iespējams, kāds teiks, ka tā nevar būt. Bet, diemžēl, tā ir, un tādu cilvēku ir daudz. Nosliece uz apvainošanos rodas jau bērnībā, jo bērnam, kurš ir piepūties, vecāki ātrāk pieveŗš uzmanību nekā tam, kurš priecīgi spēlējas savā nodabā.
Bērni ļoti ātri saprot: ka lai viņam pievērstu uzmanību, pietiek vien notēlot apvainoto. Un cilvēkiem ar mentālo aizvainojumu šis ieradums tēlot aizvainoto izstrādājas jau agrā bērnībā. Pieaudzis tāds cilvēks manipulē ar citiem, liekot tiem justies vainīgiem.
Ka tikt galā ar aizvainojumu un pārstāt apvainoties
Pirmkārt, vajadzētu saprast, ka ļoti bieži tam, kurš tevi apvainojies, nav ne mazākas jausmas par to, ka uz viņu kāds ir apvainojies, ka viņš kādam nodarījis sāpes. Ja tu to apzinies, tad sapratīsi arī to, ka nav nekādas jēgas apvainoties uz cilvēku, kurš to nekad arī neuzzinās. Bet, ja tu gribēsi šo situāciju noskaidrot, tev nāksies viņam pastāstīt par savām negatīvajām sajūtām. Rezultātā tā vai citādāk, bet tavs aizvainojums pāries.
– Ķīniešu gudrie uzskata, ka aizvainojums cilvēku saēd no iekšpuses un tas, kurš nespēj kādam piedot, dzīvo pastāvīgā stresā un sagrauj savu Dvēseli. Vai ir vērts pastāvīgi turēt aizvainojumu, ja zini, ka tas pirmkārt nodara ļaunumu tev pašam?
– Pamēģini no sev nepatīkamas situācijas iemācīties kaut ko sev vērtīgu. Ja cilvēks tevi aizvainoja, tātad aizskāra tavu vārīgo vietu, pateica patiesību acīs (jo ļoti bieži mēs apvainojamies tieši par nepatīkamu patiesību). Pacenties saprast, kāpēc teiktais tevi tik ļoti aizķēra, atzīsties sev, ka viņa vārdos ir daļa patiesības, pasaki viņam paldies, ka viņš to izdarīja, un, ka tas ir cieņas vērts solis.
– Ļoti bieži cilvēki apvaiojas par to, ka otrs nav attaisnojis viņu cerības. Saproti reiz to, ka neviens nevar lasīt apkārtējo domas un, ja tu vēlies, lai cilvēks rīkotos tā kā tu vēlies, palūdz viņam to, nevis gaidi, kad viņš uzminēs tavu vēlmi un pēc tam vēl apvainojies par to, ka tas nav noticis.
– Ja tev neizdodas aizmirst apvainojumu, un visas ierunas par to, ka nav vērts un velti tas viss, nelīdz, ir vērts izmēģināt kādu jaudīgu NLP tehniku. Paņem papīra lapu, uz tās uzraksti tā cilveka vārdu, uz kuru esi apvainojies un uzraksti visu, par ko esi apvainojies. Pārlasi visu sarakstu un sadedzini, iedomājies, kā kopā ar lapiņu sadeg visa tava agresija un aizvainojums.
– Galu galā vari paņemt spilvenu vai boksa maisu un izdauzīt ārā visus savus aizvainojumus.
Ir zināms, ka aizvainojums provocē ļoti daudzas garīgās un fiziskās slimības. Zinātieki Stenfordas Universitātē veica pētījumu, kura rezultātā 90% dalībnieku, kuri ilgstoši nespēja piedot saviem aizvanotājiem, to izdarījuši, ievērojami uzlaboja savu veselības stāvokli. Pazuda gan sāpes mugurā, normalizējās miegs, atjaunojās dvēseles līdzsvars. Tas ir pietiekami labs iemesls “atlaist”” savus aizvainojumus, vai ne?
Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
P.S. Jo vairāk mēs palašinām apziņu, jo labāk saprotam, ka visa šī apvainošanās, aizvainojumi ir daļa no mūsu dzīves mācību stundām un mūsu aizvainotāji patiesībā ir Dvēseles skolotāji, kuri mums palīdz to saprast. Jo vairāk mēs atveramies mīlestībai, jo mazāk ir iemeslu aizvainojumiem, un, jo veselīgāka un harmoniskāka ir mūsu dzīve. Mīlestība arī ir patiesā un vislabākā terapija miesai, dvēselei un garam.