Visi domāja, ka šis bērniņš drīz nomirs. Medmāsas pat necentās viņu nomazgāt un nosvērt. Vecāki neatnesa drēbītes mazulim, jo taisījās viņu apglabāt. Bet mazais Bentlijs atteicās padoties un turpināja raudāt.
Lielākā daļa viņa smadzeņu auga atsevišķi no galvaskausa. Lielākajā daļā gadījumu ārsti vienkārši nogriež liekos audus, bet Bentlija gadījumā pārāk liela smadzeņu daļa bija ārpusē, tas mazuli vienkārši nogalinātu.
Slimnīcas ķirurgs vēl nekad iepriekš neko tādu nebija redzējis. Viņš nevarēja atrast līdzīgu gadījumu nevienā no savām grāmatām. Bērna smadzenes bija pārklātas ar ādu, un tās ar katru dienu kļuva arvien lielākas. Spiediens uz smadzenēm pieauga proporcionāli tam, kā auga pašas smadzenes. Ja āda pārplīstu, tad Bentlijs nomirtu no infekcijas.
Ķirurgi bija apjukumā. Smadzenes bija pārāk lielas, lai tās ievietotu atpakaļ bērna galvaskausā. Mediķi nedeva vecākiem nekādas garantijas.
Vecāki pēc palīdzības vērsās Bostonas klīnikā. Bet pat visjaunākais aprīkojums nedeva nekādas cerības. Bija tikai viens veids, kā palīdzēt mazulim, un ārsti nolēma mēģināt.
Dakteris Džons Maira ieplānoja unikālu operāciju. Ķirurgiem galvaskauss bija jāpārgriež, un jāizstumj pāris kauli, lai palielinātu vietu smadzenēm.
Ārsts pat izveidoja galvaskausa modeli uz 3D printera, lai redzētu, kā tam būtu jādarbojas. Galu galā, operācija noritēja veiksmīgi.
Lūk, ko par visu šo saka vecāki:
“Mūsu attiecības vienmēr ir bijušas ļoti stipras, bet mums nekad nebija nācies iet cauri kaut kam tik ļoti smagam, kā šis”.
Neviens nezina, vai bērna smadzenes darbosies pareizi. Lielākajai daļai šādu bērnu ir psihiskās attīstības traucējumi. Tagad droši vien ir zināms, ka daļa no smadzenēm, kas bija ārpusē, ir atbildīga par mazā Bentlija redzi. Mazulis var redzēt, bet vecāki nezina, cik labi.
“Neviens nezina, kā Bentlijs tālāk attīstīsies. Viņš ir īpašs. Bet Dievs deva mums iespēju kļūt par vecākiem. Bentlijs ir likteņa dāvana”, – saka māte.
Avots:
