”Nepateicīgie bērni”. Par mīlestību pret sevi.

NeSkaistā meitene

Man ir piecpadsmit. Es pošos uz kaut kurieni un uzmanīgi pētu savu atspulgu spogulī:

Mamma, es esmu skaista?
Nē, – mīksti atbild mamma. – Bet tu esi ļoti simpātiska, un tevi noteikti kāds iemīlēs.
”Kādu” es satikšu savos septiņpadsmit. Viņš nemīl, bet ”rūpējas”, – pavada, aizsargā, uzsedz lietusmēteli uz maniem nosalušajiem pleciem. Un vēl, ar viņu varu būt  ”pieaugusi’ un varu būt es pati. Bet tas, ka viņam ir konflikts ar maniem vecākiem, ir tikai vēl viens pierādījums tam, ka viņš ir citādāks, ne tāds kā viņi. Un tas ir brīnišķīgi. Tāpēc es, ilgi nedomājot, apprecos ar viņu.  Arī maz jautrības.

Tas viss ir pagātnē

Ja jūs neko nesapratāt un neatpazināt sevi, esmu priecīga par jums. Ja atpazināt sevi, arī nav nekā biedējoša: mēs sen esam izauguši, kļuvuši atbildīgi par savu dzīvi, sapratuši, ka galvenais ir  neatkārtot kļūdas.

Vai mūsu vecāki ir vainīgi? Nē. Viņus audzināja tāpat, bet laiks bija vēl grūtāks. Vai es atkārtoju kļūdas? Protams. Vairākumu. Bet galvenais, laicīgi esmu to sapratusi.

Nevajag nevienu vainot

Tagad savas problēmas mums jārisina pašiem. Tagad mēs esam pieaugušie. Lūk, tikai mūsu vecāki.

Vairākums no viņiem plāta rokas: – Mēs priekš jums darījām visu! Ko gan jums vēl vajag?

Tas nav par mīlestību. Tas ir par materiālo. 

Mūsu vecāki ir novecojuši un grib no mums mīlestību. To pašu, beznosacījuma. Bet mēs, lielākā daļa no mums, piedodiet, neprotam. Toties protam rūpēties – palīdzēt ar darbiem un naudu, un darām to, kas ir mūsu spēkos. Lūk, tik dīvaini atkārtojas vēsture.

Bet ja ne visu, tad daudz ko vēl var labot. Un pats galvenais, neatkārtot kļūdas ar pašu bērniem. Galu galā ar mums paliks tikai tie, kuriem ir silti mums blakus . Dāvājiet šo siltumu. Mācieties mīlēt sevi, lai būtu, ko atdot citiem.

Vai patika publikācija? Lasiet arī : ”Neko negaidiet pretī”. Mums katram pazīstamas situācijas..