Šī raksta virsraksts daudziem var šķist nereāls, bet viss notika tieši tā. Sākšu ar to, ka mana grūtniecība bija ilgi gaidīta, vīrs jau vairākus mēnešus runāja par to, ka grib bērniņu.
Dzemdību datumu man neviens konkrēti nepateica, un dažādu ārstu norādītais datums atšķīrās pat vairāk nekā par 3 nedēļām (neiedziļināšanos kāpēc tā, jo iemesli tam bija vairāki).
Bērniņa dzemdībām es izvēlējos kaimiņu pilsētu, līdz kurai bija jābrauc aptuveni 30 minūtes. Tā kā es pati negribēju sēsties pie stūres braucot uz dzemdību namu, paprasīju vīram, lai viņš nedzer visu pēdējo grūtniecības mēnesi. Viņam tāda ideja nepatika. Nē, viņš nedzer daudz, bet izdzert pāris litrus alu piektdienā viņš uzskata teju par savu pienākumu.
Viņš šo situāciju pacieta trīs piektdienas pēc kārtas un vienmēr staigāja apkārt neapmierināts, bet nākamajā (ceturtajā) piektdienā viņš atnesa mājās alus iepakojumu un uzkodas.
– Viss, pietiek! Tu speciāli nesaki dzemdību datumu, lai es nedzertu. Lūk, apsēdīšos un dzeršu, – uzreiz pēc šiem vārdiem vīrs atvēra alus bundžu un sāka atslābināties.
Par maniem iebildumiem viņš negribēja ne dzirdēt, tāpēc es grasījos doties gulēt. Iegāju gaitenī un pēkšņi sajutu asas sāpes vēdera lejasdaļā, sāpes pieauga un sāku izjust sāpes arī muguras lejasdaļā. Es varēju tikai kliegt “palīdzi, kontrakcijas…”, bet vīrs nereaģēja uz maniem vārdiem.
Tā kā tās man bija pirmās dzemdības, no pēkšņi izveidojušās situācijas sāku panikot. Kad sāpes nedaudz pierima, es ar mokām sāku vākt dokumentus, kas būs nepieciešami dzemdību namā. Kad kontrakcijas mani pārņēma otro reizi, es kliedzu “nu ko tu sēdi?!” Vīrs pagrieza galvu manā virzienā un sacīja “Pietiek izlikties, jūs, sievietes, uz visu esat gatavas, tikai lai vīrietis nedzertu”.
Es apgūlos gultā un ieslēdzu kontrakciju skaitītāju. Sajutu, ka man pēc iespējas ātrāk jānokļūst dzemdību namā. Reizēm es no sāpēm mazliet iekliedzot, bet vīrs teica, ka es ar saviem vaidiem viņam traucējot, bet pēc tam demonstratīvi izdzēra alu un izgāja no dzīvokļa ar savu klēpjdatoru.
Viņu sazvanīt tā arī nevarēju, jo abonents nebija sasniedzams, un arī pagalmā viņa nebija. Lai nezaudētu laiku, es izsaucu taksi (jo ātrā palīdzība aizvestu tikai uz tuvējo dzemdību namu). Pēc ierašanās dzemdību namā, 1,5 stundas laikā es laidu pasaulē meitiņu (3 stundas no kontrakciju sākuma).
Nolēmu vīram nepaziņot, bet viņš pats man pazvanīja tikai no rīta, kad ieraudzīja, ka manis nav mājās. Ilgi atvainojās, ka uzreiz nav ticējis.
Es ar viņu nerunāju 5 dienas, jo vienmēr biju iztēlojusies, kā vīrs uztrauksies, kad sāksies dzemdības, kā viņš mani aizvedīs uz dzemdību namu. Pēc tam gan muļķim piedevu, bet zināms rūgtums palika uz visu mūžu.
Bet vai jūs piedotu šādu rīcību?
Avots: our-life-fb.ru