Parasti vecāku pamestie bērni jūt aizvainojumu pret savu māti un tēvu. Tomēr pastāv arī izņēmumi. Šī stāsta varone izrādījās neticami cēlsirdīgs cilvēks. Viņa ne tikai piedeva nodevību savai bioloģiskajai mātei, bet pat izglāba viņas dzīvību.
Negaidītais pieaugums
Tas atgadījās pirms trīsdesmit pieciem gadiem Kongo Centrālāfrikā. Jauna meitene vārdā Marijani ļoti agri kļuva par māmiņu: viņai piedzima meitiņa. Jaunajai sievietei nebija iespēju audzināt bērnu, tāpēc viņa pieņēma smagu lēmumu – atstāt mazulīti bērnunamā.
Tur meitenīti ievēroja Rejs un Džeina Hārkemi no Amerikas Mičiganas štata, kuri bija atbraukuši uz Kongo kā brīvprātīgie. Viņi meitenīti iemīlēja burtiski no pirmā acu skatiena un nolēma viņu adoptēt. Pirms tam, protams, laulātais pāris centās atrast meitenītes bioloģiskos vecākus, taču tas viņiem neizdevās. Bērnu nosauca par Grasiju.
Rejs un Džeina kopā ar Grasiju nodzīvoja Kongo četrus gadus, pirms devās atpakaļ uz Ameriku. Pa visu šo laiku meitenītes bioloģiskā māte tā arī ne reizi neparādījās.
Bet Grasijai nemaz neklājās slikti kopā ar saviem audžuvecākiem un brālīti, Reja un Džeinas dēliņu.
Hārkemu pāris uztvēra Grasiju kā savu miesīgo bērnu, un arī viņa nejutās sveša šai ģimenei. Tomēr neviens no meitenītes neslēpa viņas patieso izcelsmi. Tikai audžuvecāki viņa pateica, ka viņas īstā māte ir traģiski gājusi bojā. Arī paši Grejs un Džeina bija par to pārliecināti. Pie tāda secinājuma viņi nonāca pēc meitenes vecāku neveiksmīgās meklēšanas.
Ilgi gaidītā satikšanās
Un reiz, pirms pieciem gadiem, sazinoties ar ģimenes draugiem Kongo, Grasija nejauši uzzināja, ka viņas bioloģiskā māte ir dzīva. Viņa nespēja noticēt savām ausīm un uzreiz par to pastāstīja audžuvecākiem. Viņi precīzi izstāstīja, kurā rajonā atradās bērnunams, kur meitene tika paņemta.
Grasija atzīstas, ka toreiz noraudāja visu nakti, bet otrā rītā uzreiz izlidoja uz Kongo, lai atrastu māti. Audžuvecāku sniegtā informācija ļoti palīdzēja. Pateicoties līdzjūtīgu vietējo iedzīvotāju palīdzībai, viņai izdevās atrast savu miesīgo māti.
Kad meitene ieraudzīja, kādos apstākļos dzīvo viņas māte Marijani, viņa gandrīz vai paģība. Tā drīzāk bija zemnīca, nevis māja, bez komunikācijām, bez mēbelēm un pat bez gultas. Visi gulēja uz grīdas. Turklāt vēl noskaidrojās, ka Marijani sirgst ar malāriju un viņai atlicis pavisam maz laika.
Dāsnā meita
Garsija uzreiz apmaksāja mātes ārstēšanu: pa tūkstoš dolāriem mēnesī. Viņa māti ievietoja vislabākajā Kongo klīnikā, bet pati atgriezās ASV.
“Esmu pateicīga mātei, ka viņa man ir devusi dzīvību. Es viņu ļoti mīlu,” – atzīstas Grasija un piebilsts, ka viņai nekad nav ienācis prātā dusmoties uz māti, ka tā viņu pametusi.
Ārstēšana noritēja veiksmīgi. Marijani pilnībā izveseļojās. Tagad Grasija būvē māju savi mātei, lai viņa varētu dzīvot komfortablos apstākļos, un nodrošināja ar viedierīcēm, lai varētu savstarpēji sazināties pa videosakariem.