Marina aši ietina to savā jakā un pāris metās uz slimnīcu. Poligons atradās ārpus pilsētas un tāpēc gaidīt, kad atbrauks ātrā palīdzība bija bīstami. Slava brauca tik ātri, ka viņiem uz astes uzsēdās ceļa policija, bet nebija laika apstāties, jo atradeņa pīkstieni bija arvien klusāki un klusāki. Beidzot parādījās pilsētas slimnīcas baltā ēka.
No mašīnas izkāpušie policisti apstulbuši stāvēja un vēroja, kā vīrs ar sievu skrien pa pakāpieniem, pierunādami vīstokli, kas bija ietīts jakā, nemirt. Bērnam bija spēcīga ķermeņa pārdzesēšana. Viņu izglāba tikai tas, ka bija silts augusts un atkritumu slānis arī kalpoja par gaisa slāni. Un, protams, ja Marina un Vjačeslavs nebūtu uz turieni atbraukuši, viss varēja beigties daudz briesmīgāk.
Citu fizisku bojājumu mazulim nebija. Visi, sākot ar laulāto pāri un beidzot ar slimnīcas darbiniekiem, nekādi nevarēja saprast, kā varēja izmest bērnu atkritumu konteinerā. Nu ja tev viņš nav vajadzīgs – atstāj mazuli dzemdību namā, nenogalini.
Bērna māte tā arī netika atrasta. Iespējams, ka tā bija arī labākā, jo visa pilsēta burtiski dūca, apspriežot šo gadījumu. Jo pretējā gadījumā no “Linča tiesas” viņai neizdotos izbēgt, daudzi gribēja ieskatīties bērnu slepkavai acīs. Sociālie darbinieki aizveda mazuli uz bērnu namu.
Bet Marina un Slava, pat bez liekas runāšanas, nolēma iesniegt dokumentus adopcijai. Galu galā liktenis aizsūtīja viņus uz poligonu tieši tajā dienā un stundā, kad tas bija nepieciešams Igoram. Ak, jā, par Igoru nodēvēja dēlu laimīgie vecāki, kad viņam tika noformēti dokumenti Dzimtsarakstu nodaļā.
Lūk, tā “atkritumu karaļiem” parādījās savs “atkritumu” dēliņš. Bet viņam tagad ir jābūt laimīgam, vai ne? Jo viņš bija tik daudz pārdzīvojis, tikko kā piedzimis…
avots:
