Bērnu depresijas pazīmes

Depresija nav vienkārši skumjas vai slikts noskaņojums. Īpaši bīstama ir tieši bērnu depresija. Par galvenajām tās pazīmēm un par to, ko vajadzētu darīt vecākiem, pastāstīsim šajā rakstā.

Kad mums ir nepatikšanas, mēs skumstam. Dažreiz mums tas ir jādara, jo tā iemācāmies novērtēt labākos brīžus savā dzīvē. Taču depresija – tās nav vienkārši skumjas un tai par iemeslu nav sarežģīti dzīves apstākļi, bet gan rinda bioloģisku un psiholoģisku faktoru. Ar depresiju var slimot ne tikai pieaugušie, bet arī bērni jau no trīs gadu vecuma. 

Depresijas iemesli

Ir vesela rinda bioloģisku faktoru, kas provocē depresijas attīstību bērniem. Pirms runāsim par tiem, jāsaprot sekojošais: smadzeņu darbību stimulā hormons serotonīns un gāze – dofamīns. Pirmais ļauj sajust apmierinājumu, otrs nepieciešams, lai paātrinātu reakciju. Taču, lai palaistu visu sistēmu, nepieciešama “degviela”. Tikai tad, ja būs visu komponentu balanss, izdosies sasniegt rezultātu. 

Piemēram, ja trūkst serotonīns, cilvēkam zūd vēlme kaut ko darīt, ja trūkst dofamīns, cilvēkam nav spēks neko darīt. Vēl viens būtisks bioloģiskais faktors – uzmanības deficīts, kuram esot, nervu sistēma tiek pilnībā izsmelta un formējas neveiksmes sajūta. Bioloģiskie faktori var pārvērsties par sociāli – kontekstuālajiem, kad bērnu kritizē, un tas kalpo kā grūdiens depresijas virzienā. 

Tāpat depresijas attīstību veicina psiholoģiskie faktori vai citiem vārdiem sakot, domāšanas ieradumi. Viens no šiem ieradumiem ir perfekcionisms, cenšanās visu darīt ideāli un nespēja izbaudīt rezultātu. Protams, cilvēkam jācenšas būt pēc iespējas labākam, taču ja viņš neatjauno zaudētos resursus, sākas problēmas. Nervu sistēma var būt veidota perfekcionismam, taču tendences attīstība nenotiks, ja nebūs atbalstošu ārējo faktoru. Pirmkārt jau, ja cilvēks nepareizi ēdīs un nebūs kvalitatīvi izgulējies. Vecākiem jāzina, ka ja bērns neizjūt nogurumu – tas ir pirmais trauksmes signāls. Ikvienam no mums ir nepieciešama atpūta, nedrīkst novājināt savu nervu sistēmu. Bērnam īpaši traumējoša ir psiholoģiska vardarbība, kas tālāk var rezultēties kā:

• bailes no sāpēm, un aizture, jo nav iespējas pašam kontrolēt situāciju;
• pārliecība par to, ka aizsardzība nepastāv;
• bezcerības sajūta un nespēja pretoties atkārtotam vardarbības aktam.

Neaizmirstiet, ka bērni atdarina savus vecākus. Tāpēc vecākiem jāseko tam, kādus ieradumus viņi demonstrē: kā tiek galā ar problēmām, kā reaģē uz neveiksmēm, ar kādiem paņēmieniem nomierinās. 

Taču daži vecāki tik ļoti baiļojas par saviem bērniem, ka ikvienu negatīvu emociju cenšas kontrolēt, cenšas kontrolēt arī pašu bērnu. Piemēram, aplūkosim situāciju, kad bērns saņēmis neapmierinošu atzīmi pašā mācību gada sākumā un vecāki ir neapmierināti. Ir vairākas notikumu attīstības iespējas. Bērnam liek sēdēt pie mācību grāmatām un iekalt visu nepieciešamo, ar ko tiek nomākta jebkura motivācija un mācības bērns sāks uztvert kā sodu. Vai arī censties saprast, kas bērnam nav izdevies un palīdzēt iemācīties uzdoto tā, lai bērnam nezustu vēlme mācīties.