“5:00. Pamodos, jo izdzirdēju šaušalīgu troksni. To radīja mans trauslais bērns, kurš bija nokūleņojis lejā pa kāpnēm. Metos lejā un ieraudzīju šo pašu bērnu, kurš jautājuma zīmes formā bija pārliecies pāri planšetdatoram. Uzbrēcu mazajam monstram, lai lien atpakaļ gultā. Ietinos segā vēl trīcot dusmās. Beidzot iemigu, ar skumjām skaitot minūtes līdz modinātāja zvanam.
6:00. Izslēdzu modinātāju. Nolēmu vēl pagulēt dažas minūtītes.
6:10. Vēl dažas minūtītes.
7:10. Panikā izlēcu no gultas. Ieskrēju dušā. Uzrāvu mugurā pirmo, kas pagadījās pa rokai. Sapsihojos par to, ka dibens izaudzis “kosmiskos” apmēros un biksītes varu uzvilkt tikai līdz ceļiem. Ātrumā nesapratu, ka visu laiku esmu pūlējusies uzstiept meitas biksītes. Atvieglojumā uzelpoju. Un lai gan mans dibens nebūt nav tas mazākais un tvirtākais, tas “iekabinās” dažai labai fitnesa klubu apmeklētājai sacensībā “ietūci savu dupsi astoņgadīga bērna bikšelēs”.
Izžāvēju matus, stāvot ar galvu uz leju. Drūmi aplūkoju savu attēlu spogulī, uz galvas lepni slējās mošķu monstra ērkulis. Nolēmu, ka zirgaste, saņemta ar Hello Kitty matu gumiju būs dienas labākā izvēle. Mēģināju iestāstīt sev, ka Hello Kitty gumija ir aksesuārs, kas pasvītro manu frīkaino individualitāti. Neizdevās.
7:30. Devos lejā uz virtuvi un centos sakliegt mīļos bērneļus, lai tie beidzot atrautos no savām planšetēm un nāktu brokastot.
7:37. Izrāvu mīļajiem bērneļiem planšetes no rokām un ieīdējos, ka ja viņi tūlīt pat nenāks brokastīs, tad vairs nekad neredzēs savas dārgās viedierīces. Pēc septiņām nolādētām minūtēm beidzot ieguvu nedalītu savu atvašu uzmanību, kas skatījās uz mani kā uz citplanētieti.
LASI ARĪ ŠO: Ātrais ābolu pīrāgs
7:40. Iedevu viņiem cepumus. Apturēju dūru cīņu par kaut kādu plastmasas mantiņu, kuru viņi bija atraduši brokastu pārslu kārbā. Atbildēju uz ašpadsmit dīvainiem jautājumiem, tādiem kā: “kurš uzvarēs vāvere – vampīrs vai kaķis – zebiekste? Kas garšo labāk – sūcējtārpi vai piepjvaboles? utt… Uzkliedzu: “Nezinu, es nezinu! Vēlāk ieguglēšu un pateikšu. Pietiek spēlēties ar ēdienu! Tas ir jāēd! Lūdzu, ātrāk, tā taču ir tikai brokastu pārslu bļodiņa. Pretējā gadījumā mēs nokavēsim. Vai ir tik grūti izēst dažas karotītes? Nē, lūdzu negrozies, tūlīt visu izlies… Nu es taču teicu, tūlīt visu izliesiet, ja grozīsieties! Nē, lai BĻODIŅAS PALIEK! Es pati novākšu, viss, skrienam!
8:00. Aizsūtīju bērnus mazgāties un tīrīt zobus. Neskatoties uz to, ka tīrā un izgludinātā skolas forma gaidīja savu kārtu ierastajā vietā, bērni sāka aurot, ka nevarot to atrast.
Saērcināta aizčāpoju uz bērnu istabu un ar pirkstu demonstratīvi norādīju uz visredzamāko vietu, kur vienmēr nolieku formas katru mīļu dienu. Steigā saliku pusdienu kārbiņas bērniem, ar otru roku liekot multivāres katlā malto gaļu, lai vakariņās būtu Boloņas mērce. Pabaroju suni. Vēroju, kā viņš steidzīgi visu aprij, nesakošļājot. Suns izvēmās. Visu sakopu.
TURPINĀJUMU ATRADĪSI NĀKAMAJĀ LAPĀ: