Spānijas kailgliemezis ir ierindots starp simts vizinvazīvākajām sugām (vietējās sugas apdraudoša svešzemju suga) Eiropā. Tas ir lauksaimniecības kaitēklis, ir starpsaimnieks vairākām parazītu sugām, apdraudot suņu un kaķu veselību.
Latvijā suga ienākusi relatīvi nesen, domājams, pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kad tika atvērtas robežas un aizsākās brīva stādu ievešana no citām Eiropas Savienības valstīm.
Pieaudzis kailgliemezis ir 7 līdz 14 cm garš. Tā ķermenis ir masīvs un plats, nedaudz saplacināts. Krāsa ir ļoti mainīga, tomēr visbiežāk tā ir brūngani netīri pelēkzaļa. Latvijā Spānijas kailgliemezis ir konstatēts dārzos, zālājos, apstādījumos, ceļmalās, grāvjos, kapsētās, kā arī citās cilvēku ietekmētās vietās. Spānijas kailgliemežu veiksmīgu pārziemošanu sekmē pārvietošanās uz vietām, kas ir pasargātas no zemām temperatūrām (dziļi augsnē vai komposta kaudzēs).
Dabā ar kailgliemežiem barojas eži, kurmji, ciršļi, daži peļveidīgie grauzēji, krauķi, kovārņi, strazdi, dažas kaijveidīgo sugas, vardes, krupji, ķirzakas un čūskas. No mājputniem ar kailgliemežiem barojas vistas un pīles, lai gan tā nav to pamatbarība. Ar kailgliemežiem barojas arī skrejvaboles, jāņtārpiņu, dažu mīkstspārņu un mušu sugu kāpuri, kā arī daudzkāji. Taču, neskatoties uz to, nav pierādījumu, ka dabiskie ienaidnieki būtiski regulētu kailgliemežu skaitu.
Latvijā vislielākajās platībās suga ir sastopama Jelgavā un Jelgavas novadā. Taču kopumā suga ir ieviesusies 20 pašvaldību teritorijās, tai skaitā ir dati arī par Valmieras ceļmalās, mazdārziņos un zaļajā zonā konstatētu Spānijas kailgliemezi. Valmierā šīs sugas invāzijas pakāpe pagaidām tiek raksturota kā zema.
Būtiska loma Spānijas kailgliemežu izplatības ierobežošanā ir stādaudzētavām, kas rūpējas par stādu materiāla tīrību. Taču arī mazdārziņu īpašnieki var samazināt Spānijas kailgliemežu izplatības iespēju.
Spānijas kailgliemežu izplatības ierobežošanai mazdārziņu īpašniekiem iespējams veikt šādas darbības:
• gatavojot kompostu, visas sastāvdaļas sasmalcināt pēc iespējas sīkāk, lai notiktu masas sablīvēšanās un samazinātos gaisa piekļuve;
• komposta kaudzē jānodrošina mitrums, un virsmu var pārklāt ar melnu plēvi;
• neļaut zālei pēc nopļaušanas kādu laiku stāvēt uz zemes – šādās atliekās noteikti būs gliemeži. Pļaujot zāli, kuru pēc nopļaušanas uzreiz savāc pļaušanas iekārta, iespēja izplatīt kailgliemežus ir maza;
• no stādiem kailgliemežus var nolasīt ar rokām. Visaktīvākie tie ir mitros apstākļos un naktī;
• kailgliemežus var iznīcināt arī mehāniski, tos nenolasot. Dārzu pēc tam apseko atkārtoti, jo kailgliemeži pulcējas ap bojāgājušiem īpatņiem. Tādējādi iespējams notvert arī pārējos sugas īpatņus;
• Spānijas kailgliemežu izķeršanai var izmantot arī lamatas, ko ierīko vietās, kur gliemežus grūti salasīt;
• lai nepieļautu gliemežu piekļūšanu stādiem, ap tiem var veidot aizsargbarjeras (aizsargsētiņas, vara lentes, elektriskos ganus, ķīmiskās aizsargbarjeras);
• Spānijas kailgliemežu skaits ir mazāks vietās, kur intensīvi tiek pļauta zāle;
• lai izjauktu iespēju gliemežiem paslēpties augsnes plaisās, dzīvnieku alās un ejās un ievērojami samazinātu to skaitu, piemājas dārzos jāveic augsnes dziļā uzrakšana, apvēršot velēnu.
Plašāka informācija par Spānijas kailgliemeža sugas izplatības ierobežošanu pieejama Daugavpils Universitātes Dabas izpētes un vides izglītības centra 2018.gadā sagatavotajā „Spānijas kailgliemeža (Arion vulgaris) (Moquin-Tandon, 1855) sugas izplatības ierobežošanas plānā. Tas pieejams Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā www.daba.gov.lv.