Kāds Latvijas iedzīvotājs sociālajā tīklā Facebook atklāti dalījies par saslimšanu ar Covid-19, aprakstot slimības gaitu un uzsverot, ka priekšā vēl ilgstoša pneimonijas “izdzīšana”.
Sveiki. Uzrakstīju savas personīgās domas par savu slimošanu ar Covidu. Raksts sanāca garš, grūti rakstījās uz telefona. Tātad:
1. Par mani
Gadi 40, svars 90. Neesmu vairs super sportists, bet varu mierīgi noskriet 10 km bez lieka satraukuma, ja locītavas atļauj:). Uz velo trenažiera braucu ar random jaudu 150-250 W robežās stundu. Nekad neesmu smēķējis.
2. Sākotnējā slimības gaita
Sākās simptomi 5. novembrī. Sēžot kabinetā man bija vēss, kolēģi neko tādu neatzina. Pēc pusdienām sapratu, ka visdrīzāk ir temperatūra. Aizgāju uz nodaļu ar termometru. Tur bija divi termometri – bezkontakta un parastais. Tas bezkontakta ir ārkārtīgi neprecīzs, jo neuzrādīja neko – 36 vai 36.2. Parastais uzreiz rādīja 37.4. Nekvējoties gāju mājās.
Bet neskatoties uz it kā nelielo temperatūru ļoti sāpēja galva (piere, deniņi un aiz acīm), lauza ķermeni un jau pirmās dienas vakarā vairs neko prātīgu pat padomāt nevarēju. Pie temperatūtas parādījās stipras iesnas – daudz caurspīdīgas. Tās es diezgan ātri pieveicu ar Alergodil un pseidoefedrīnu. Nācās nepārtraukti dzert paracetamolu. Paracetamols bija Coldaron, t.i. kopā arī pseidoefedrīnu (kolosāli palīdz pret iesnām) un pretklepus komponenti. Un ar katru dienu tā temperatūra kāpa un arvien biežāk bija jālieto paracetamols. Papildus temperatūras kalniņiem, visu laiku stipri svīdu. Pie papildus simptomiem bija tāda kā viegla tirpšana uz sekundes daļām sažādās ķermeņa vietās, nekas nepatīkams, bet pamanāms. Klepus nebija. To gan varēja izprovocēt dziļi ievelkot plaušās gaisu, tad bija pāris reizes jānoklepojas. Ožas izjūtu zaudēju 8. novembrī. Ļoti dīvaini – gribi kakao, bet tur nav nekā:).
Tikai 9. novembrī ziņojot, ka ir pazudusi oža dabūju covid testu, kas nākamajā rītā apstiprinājās.
Tad varēja būt 12. novembris, kad pēkšņi pārgāja galvas sāpes, palika tikai kaulu laušanas sajūta. Līdz ar to bija kaut kas mainījies un galvas sāpes pie temperatūras beidzās. Tad mēģināju turēt temperatūru, lai organisms dabiski cīnās ar vīrusu. Vairāk par 39.2 nelaidu. Tad pienāca 13. novembris, piektdiena:). Dienas sākums neko neatšķīrās no iepriekšējiem. Pusdienas laikā piecēlos no gultas, lai aizietu padzerties un palūgtu sievu, lai uztaisa pulmikorta inhalāciju, ko ģimenes ārsts bija izrakstījis lietošanai 2 reiz dienā, lai atvieglotu elpošanu, ja nepieciešams.
3. Saasinājums
Nu lūk, gulēju un sagribējās padzerties. Aizgāju līdz virtuvei un jutu, ka galva sagriežas un skatiens samiglojas. Nolēmu uzzvanīt ģimenes ārstam, lai pakonsultētos par šīm jaunajām sajūtām. Bet jau zvanot palika pavisam švaki pat sarunu nepaguvu pabeigt un rokas sāka sāpīgi tirpt, atsevišķi muskuļi kājās un krūtis visas saspringušas, spiedošas un tirpstošas. Nostāvēt kājās vairs nevarēju. Tās tirpšanas spēks atgādināja, reiz bērnībā pieskāros pie 220 V, ļoti līdzīgi. Nolēmu, ka jāelpo no visa spēka ļoti dziļi un ļoti ātri. Biju uz grīdas ar kājām gaisā. Panikā iepūtu vismaz 10x salbutamolu un sievas sagatavoto pulmikorta devu domādams, ka tas atvērs plaušas. Ātrie ilgi nebrauca (pēc manas izpratnes, jo droši vien ilgāk par 15 min nebija) un sākās krampji un ķermeņa raustīšanās dažādās vietās. Rokas un kājas bija nejūtīgas. Tā tirpšana no sākuma bija tikai zem galvas, bet pamazām bija uzkāpusi līdz pierei. Reāli bija bail, kas būs tālāk. Labā ziņa tajā visā – samaņu nezaudēju. Vienu brīdi neredzēju, bet dzirdēju un varēju komunicēt.
Ātrie izmērīja sirdsritmu, skābekli un lika nomierināties un pēc brīža tas izdevās. Aizveda uz slimnīcu. Tik cik sirdi izdevās samērīt, to man precīzi nepateica, bet kaut kas nebija kārtībā, bet skābeklis bija normas robežās – bija vērts elpot!
4. Slimnīca
Slimnīcā sagaidīja, ja satraukumā pareizi saklausīju – daktere terapeite, kas pierakstīja manu stāstījumu. Uzreiz paņēma asins analīzes, uztaisīja datortomogrāfiju, pielika sistēmu un iedeva antibiotikas. Izmērīja kardiogramu. Nākamajā rītā bija arī urīna analīzes.
Sirds ritms bija 130 guļot. Spiediens 145/100. Sirds ritms vēl pāris dienas slimnīcā turējās pie 100 tiklīdz kaut mazākās kustības. Tagad 19. novembrī ir normāls ritms ~ 50 no rīta ceļoties. Spiediens 130/85.
Skābekļa rādījumi ir interesanti. Izdala mazu vienkāršu aparātiņu, kas liekas uz pirksta uz gandrīz momentā pasaka skābekļa līmeni. Mazākais ko redzēju bija 88, kad gulēju uz muguras. Uz sāniem guļot ir vismaz 95 un uz vēdera var izspiest visus 99 bez piepūles.
Termometri. Māsiņām ir elektroniskie. Katram pacientam arī parastie, ne dzīvsudraba, bet līdzīgi. Atšķirība starp to rādījumiem brīžiem ir liela. Ja vien neesi tikko no segas apakšas izlīdis, tad bezkontakta bieži rāda būtiski zemāku temperatūru. Bieži vismaz 1 grādu mazāk, nekā mērot ar normālo termometru.
Šobrīd mani ārstē ar divām antibiotikām, atklepošanai zāles, pret trombiem šprice, deksametazons un nomierinoša tablete uz miegu. Un fizioloģiskais šķidrums dažreiz divreiz dienā. Ā. Laikam bija arī zāles mazo kapilāru atvēršanai, lai ekstremitātes netirpst.
Gribu uzreiz pateikt, ka masu medijos izplatītās ziņas ir lielākoties caur sāpēm un dziļu personīgu satricinājumu radītas. Es pilnīgi pievienojos Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas skaidrojumam –
http://ziemelkurzemesslimnica.lv/…/2030-aizkadri-darba…
Baro labi, sanitāres un māsiņas nāk katru dienu.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ: