Šis stāsts ir par sievieti, kuru pameta vīrs pēc 14 gadu kopdzīves. Viņa jau nopietni aizdomājās par to, lai izbeigtu savu dzīvi, bet par laimi viņai izdevās saņemt sevi rokās.
Laulājoties cilvēki zvēr nepamest viens otru ne slimībā, ne veselībā. Bet, kad lieta nonāk līdz realitātei, bieži par to aizmirst. Tieši tas notika ar mūsu varoņiem.
Rionai Kellijai bija 37 gadi, kad viņu piemeklēja insults, kas paralizēja mugurkaulu. Uz to brīdi Riona jau 14 gadus bija precējusies un kopā ar vīru audzināja četrus bērnus.
Tomēr ne bērni, ne sievas atkarīgais stāvoklis netraucēja vīram aiziet. Kopā ar sievu slimnīcā viņš pavadīja tikai 4 dienas. Bet, kad ārsti paziņoja, ka, iespējams, Riona nekad vairs nevarēs staigāt, vīrs aizgāja. Sieviete palika viena.
Riona atceras, ka varēja cerēt vienīgi uz savu radinieku un mediķu palīdzību.
“Ja man tagad piedāvātu atvadīties no dzīves, es piekristu,”- atceras sieviete,-“tas bija ļoti smags periods.”
Rionai nācās iemācīties lietot invalīdu ratiņus un pārkārtot māju pēc viņas vajadzībām. Un vēl – nenogurstoši rūpēties par bērniem.
Rionas situācija likās bezcerīga. Tomēr visu izmainīja kāda tikšanās.
TURPINĀJUMU VARI LASĪT NĀKAMAJĀ LAPĀ:
[…] Vīrs pameta paralizēto sievu pēc insulta. Viņa nepadevās un mainīja savu dzīvi. […]