Septiņpadsmitgadīga meitene viena izaudzināja piecus brāļus un māsas


Samanta, viņas četras māsas un brālis

Viņu vecāki mira ar vēzi – vispirms māte, bet pēc dažiem gadiem arī tēvs.

Lielā, stiprā draudzīgā Rodrigesu ģimene pārstāja eksistēt vienā mirklī. 2013.gadā saslima māte Liza. Pāris izmeklējumu – un diagnoze kā zibens spēriens: dzemdes kakla vēzis.

“Es tā arī nepaguvu pateikt, cik ļoti viņu mīlu, cik ļoti baidos, ka viņas vairs nebūs. Toreiz es biju vēl bērns, turēju visu sevī, lai arī bija smagi,”- Samantas acīs sariešas asaras. Pēc māmiņas nāves ir pagājuši jau 7 gadi, bet sāpēs vēl līdz šim nav rimušas.

Samantas māsas un brālis māmiņu atceras slikti. Viņi visi ir daudz jaunāki par savu vecāko māšeli. Taču tēta nāvi atcerējās visi: trīs gadus pēc māmiņas nāves ģimenes galvai arī diagnozticēja vēzi – limfomu. Samanta tobrīd pameta skolu, lai koptu slimo tēvu. Kad tēvs nomira, seši bērni kļuva par bāreņiem.

LASI ARĪ ŠO: ‘Rozā’ supermēness – tas būs gada gaišākais un lielākais mēness, kurš parādīsies aprīļa sākumā

Viņus gaidīja neapskaužams liktenis. Māsām un brālim bija jādodas uz patversmi. Taču Samanta nolēma, ka to nepieļaus.

“Man bija tikai 17, bet tie taču ir mani brāļi un māsas, viņi vēl ir bērni. Viņi ir ievainojami, neaizsargāti, viņiem vajag, lai kāds pieaugušais par viņiem parūpētos. Un es kļuvu par šo pieaugušo,”- stāsta meitene.


Samanta – otrā no kreisās

Milagrosa, Brenda, Maikls, Bella, Destinija – viņiem tobrīd bija no 2 līdz 12 gadiem. Tiesa, viņiem bija arī vecmāmiņa, bet viņai jau ir pie 80, un viņa nemaz nespētu tikt galā ar tādu bērnu baru.

Samanta darīja visu, ko viņas vietā būtu darījis pieaugušais: baroja, ģērba, veda uz skolu, vadāja uz poliklīniku, palīdzēja pildīt mājasdarbus un apmaksāja rēķinus.

“Pēc vecāku nāves mēs saņēmām pabalstus, un es uz nepilnu slodzi strādāju par oficianti. Kaut kā mums izdevās savilkt galus,”- saka meitene.

Ar laiku viss nostabilizējās. Samanta pat varēja atgriezties skolā, bet pēc tam iestāties koledžā neklātienes nodaļā.

“Starp maniem paziņām nav neviena, kurš mācītos koledžā, tāpēc man bija grūti. Bet es sapratu, ka gribu būt par piemēru bērniem, un lai viņi saprot, ka ir nepieciešams mācīties, pabeigt skolu un saņemt diplomu, lai kļūtu par veiksmīgu cilvēku. Tas deva man spēkus,”- smaida viņa.

Samanta atzīstas, ka ļoti bieži atceras māmiņu, cenšoties līdzināties viņai rūpēs par bērniem. Bet bērni viņu sauca “mamma-teta”. Samanta taču aizstāja viņiem abus vecākus.

“Materiālās lietas nav tik svarīgas. Tās ir viegli pazaudēt. Bet ģimene, mīlestība un atbalsts – tās ir patiesās vērtības,”- spriež meitene. ”Esmu laimīga atrasties kopā ar savu ģimeni. Blakus viņiem esmu savā īstajā vietā.”

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru