Kādu laiku atpakaļ braucu ar vilcienu uz Rīgu, nevienu neaiztiku. Kad pēkšņi iekāpa bars skolnieku, vecumā no 9 līdz 11 gadiem. Man blakus apsēdās meitenīte, klusa, mierīga. Apkārt mums sasēdās puišu grupa, kuru barvedis bija apaļīgs un riebīga izskata zēns.
Šis bars sāka apvainot meiteni: `Šķībacainā! Šķībā!` Meitene sarāvās kā tāds zaķītis. Brillēs viņa bija, patiesi mazliet šķielē meitene… Un ko man darīt!? Skolotāja izliekas to neredzam, pārejie pieaugušie tāpat. Nolasīt šim zēnam notāciju, kā viņam nav kauna? Tālāk rīkojos tā: mazliet pieliecos uz viņa pusi un pusbalsī saku: `Un Tu esi resns! Resnis un taukublāķis! Patīkami Tev ir?` Bars apklusa, esot pārsteigti par pieaugušas sievietes vārdiem. Puisis apmulsa uz brīdi, pēc tam atkal pie sava: `Es neesmu resns, bet viņa ir šķibacaina!` Es viņam atbildu: `Nu un? Viņa ārstējas.
Aci viņai izārstēs un viss būs labi. A Tu tāds resna cūka arī paliksi! Katrs no bara aizgāja apsēdās citur, bet šis zēns nepārliecināti: `Es neesmu resns!` Es viņam: `Bet es saku, ka esi gan resns! Nepatīkami, ja?` Zēns klusām piecēlās un pārsēdās uz pašu tālāko vietu. Pārejie izliekas, ka vispār viņu nepazīst. Pagriežos pret meiteni un viņa skatās ar priecīgām acīm man virsū.
Saku meitenītei `Saprati, kā ir jāatbild?` Tālākais brauciens noritēja klusām, kāpjot no vilciena ārā, es zēnam pakratīju pirkstu, viņš izskatījās sabijies. Atnācu mājas. Zinu, ka rīkojos nepareizi, bet šim zēnam nav nekādas sirdsapziņas un viņš pēc aizrādīšanas būtu turpinājis to visu.
Es neesmu radusi apvainot vai aizvainot kādu, pat ja ir pelnījis, mani moka sirdsapziņa par to. Kā jūs domājat vai es rīkojos pareizi? Ja nav grūti, padalies ar šo rakstu! Vēlos dzirdēt jūsu viedokļus!