Ar Annu bijām draudzenes kopš bērnības, mūsu ģimenes dzīvoja vienā mājā.
Es atceros viņu kā mīļu, mazliet sapņainu meitenīti, kurai nebija gandrīz neviena drauga. Viņa bija labsirdīga taču ne pārāk sabiedriska. Tāds tipisks grāmatu tārps. Viņas mamma ļoti gribēja, lai mēs draudzējamies. Es biju īsts aktivitātes iemiesojums, man blakus vienmēr bija daudz draugu.
Annas mamma labi saprata, ka viņas meitai būs grūti, ja viņa neiemācīsies draudzēties ar bērniem, bet visu laiku sēdēs degunu iebāzusi grāmatās. Un reiz pati pienāca man klāt, parunājās un palūdza, vai es nevarētu uzņemties tādu kā šefību par viņas meitu. Tā aizsākās mūsu draudzība. Mēs tikāmies, sarunājāmies un spēlējāmies.
Un meitene, kas man šķita pārāk bikla un nopietna, pamazām kļuva par manu labāko draudzeni. Viņai varēja uzticēt pilnīgi visu un nešaubīties, ka viņa glabās noslēpumu. Viņa stāstīja man interesantus piedzīvojumus no grāmatām, palīdzēja mācībās. Viņas klātbūtnē man bija neērti runāt sliktus vārdus un nepieklājīgi uzvesties. Tad es to nesapratu, taču tagad saprotu, ka Anna mani labvēlīgi ietekmēja. Mēs bijām vienaudzes.
LASI ARĪ ŠO: 23 gadus veca meitene apprecēja savu 68 gadus veco draugu. Kā viņi dzīvo tagad?
Mēs izaugām kopā, pabeidzām vienu skolu, taču iestājāmies dažādās augstskolās – es ekonomikas, bet Anna – medicīniskajā. Mediķiem brīvā laika bija maz, taču reizi pa reizei satikāmies, iepriekš precīzi saskaņojot dienas.
25 gadu vecumā uzzināju šausminošus jaunumus – mana draudzene bija mirusi. Nelaime bija atnākusi pilnīgi negaidīta – saindēšanās ar ēdienu. Nomirusi dažu stundu laikā. Šī vēsts šokēja visus. Tas bija mans pirmais lielais zaudējums.
Bērēs Annas mamma atdeva man meitas vakarkleitu – mums bija vienādas figūras. Pateicās man, ka esmu bijusi blakus viņas meitai visu šo laiku.
Es pieņēmu dāvanu un kad vilku to mugurā, man bija sajūta, ka draudzene ir blakus man, uzmundrina un atbalsta mani.
Pusgadu pēc bērēm man atrakstīja Annas māsa un ļoti lūdza satikties. Es neiebildu un kad tikāmies, viņa atzinās, ka viņas vecākā meita ļoti vēlās piedalīties skaituma konkursā. Tam Annas māsa palūdza man aizdot to pašu vakarkleitu.
Man, protams, bija mazliet skumji šķirties no kleitas, jo tā tomēr bija piemiņa no draudzenes. Taču es aizdevu to bez minstināšanās.
Diemžēl māsas meita kleitu sabojāja – izlēja uz tās krāsu. Ļoti skumji, bet neviens jau nav pasargāts no muļķīgiem negadījumiem.
Annas māsa ļoti atvainojās un uzdāvināja man dažas Annas rotaslietas – gredzenu un auskarus.
Annas ģimene bija ļoti laipna pret mani, pat pēc meitas nāves.
Kleitu es, protams, vairs nenēsāju, un smalko Annas gredzenu un auskarus glabāju kā piemiņu īpašā lādītē.
Tagad daži vārdi par to, kā es attiecos pret mirušo mantām.Ekstrasensiem es neticu. Man tie ir cilvēki, ar kuriem negribu, lai man būtu kaut kas kopējs. Viņi saka, ka mirušā lietas saglabā viņa enerģētiku arī pēc viņa nāves, tāpēc tās nēsāt nevajadzētu.
Pareizticīgie kristieši saka, ka nav nekā slikta tajā, ja paņem tuva drauga vai radinieka lietas. Lietu patstāvīga enerģija – tam noticēt ir grūti. Ja nevaru lietot pati, tad labāk atdot tiem, kam tās ir nepieciešamas.